Un šodien pilsēta ir ūdens, es esmu ūdens, viss ir ūdens. Vienbrīd palika vienalga, vai izvairīties no peļķēm, vai nē, vienkārši nebija atšķirības, biju piesūcies ar ūdeni līdz ceļgaliem. Vanšu tilta šķērsošana draudēja izvērsties par īstu lietussarga slepkavību, tāpēc atlikušo dienu to vienkārši nonēsāju apkārt tāpat.
Ak, jā, Roberta grāmatveikals ir vēl lieliskāks nekā domāju. Viņiem būšot kaut kad jaunas grāmatas un varēja pat atstāt e-pastu, ja ir kādas īpašas intereses.
Bet es šovakar nevaru izlemt, ko sākt lasīt pirmo. Varianti:
H. Murakami "Norvēģu koks", "Dejo, dejo, dejo" un K. Kīzijs "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu".
Pretēji tam, ko domāju no rīta, šovakar varētu pat iesākt ar to grāmatu, kas sarakstīta vissenāk.
Tāpat arī mūzikā nenoteiktība, nekas īsti neder.