Veikala pārdevējai bija nogurušas acis...bet ar to nekas nav pateikts. Tas bija visnogurušākās acis, kādas esmu redzējis. Likās, ka tās grib aizbēgt no grumbainās sejas un šīs pūles liek tām sasprindzināt, izplest un izcelt visus asinsvadus, nemierīgi grozīties žņaudzošajās orbītās. Es nezinu, vai es nokavēju tā mirkļa beigas, cik ilgi var kādām nezināmam cilvēkam tā vienkārši skatīties acīs, bet šajās bija kaut kas no planētām...visdrīzāk, gravitācija. Vai noguruma melnie caurumi, kas tā pievelk.
Vēl tur bija kāds patiešām interesants "alternatīvs cilvēks" (kā manīju, visnotaļ uz ripināšanos orientēts, nu ar tiem...dēļiem, heh), bet šoreiz patiešām, ar sajūtu, ka īsts, nevis parasto pokemonu līdzskrējējs, nē, patiešām īsts. Strīpains. Šalle, cepure, miesai caurtriekti metāla gabali, bet ne par daudz. Kaut kas lika pamanīt degunu. Ienāca prātā salīdzinājums - "kāda rakstnieka deguns". Nu nezinu, būtu viņš rakstnieks, viņam šāds deguns noderētu. Nezinu tikai kam. Kopā ar draugiem pirka salātus un maizītes (ievērojiet - nevis čipsus+kolu), un vēl novēlēja pārdevējai veiksmi darbā. Redz kā, pilnīgi uz brīdi atguvu ticību mūsdienu jaunatnei un tam, ka visi nepieder pie "visiem". Citādi te ikdienā jūtos kā vecs onkulis, kas murmina par to "mūsdienu jaunatni" :D