Vakardiena ir dāvājusi pilsētai daudz mirušu lietussargu. Salauzto lietussargu kapsēta.
Un visur mētājas viņu ribas ar tām skrandām, kas liek iedomāties par sikspārņiem, ja melnas.

Šodien atsitu pakausi pret skapīša stūri vannasistabā. TO skapīša stūri, kas no dzelzs pagadījies, jo tur ir rokturis.
Vecie jūrnieki kapā apgriezās, kad es sāku lamāties...
Es domāju, līdz asinīm, asinis. Bet nē, nezinu, kam tagad jānotiek lai no manis kādu pilīti iztecinātu. Labāk nekam. Jo visa kā tāda jau tāpat pietiek. Ai, cilvēki, cilvēki, ko jūs nodarāt paši sev.
Bet ko nu man te pūst.

Šodien kora diena.
Prievīšu diena.

Un būs valsts, būs! Ar ZPD mūzikā. Reeevolucioonaari, ne? Jo tā parasti nenotiekot, atceros tos vārdus, ka par rajonu tālāk nebūs :D