Drukāju, drukāju...
Pa vidu mazliet mazu glāzīšu un viesi un sveces, maize un sāls uz galda, un tā varētu turpināties kādu nedēļu, ja ciemiņu katrai dienai pietiks.
Atkal ķēros pie rakstīšanas, viss jau bija noklusis, palika tikai mūzika, kura vienīgā ir labāka par klusumu, te pēkšņi pieklauvē atkal kaut kādi ticības sludinātāji ar smagu akcentu. Nēnenē, man jūsu grāmatas nevajag un, lai izdiskutētu, ko es par to visu domāju, vajag pārāk daudz laika, negrimsim tagad reliģijas un filozofijas dzīlēs, visu labu.
Kad es pabeigšu to zēpēdarbu, BŪS svinēšana!