Gulējis esmu tikai kādas 3 stundas, bet jūtos lieliski. Cik negaidīti.
Protams, saullēkta pirmsākumu man aizsedza blokmāju aisbergi, bet tālāk - iznīcinoši spoža saule virs betona gigantu jumtiem, lielisks skats. (cik sver blokmāja?) Tik žēl palika, ka nav fotoaparāta, kurš šoreiz atstāts mājās. Bet tad sapratu, ka ir mirkļi, kurus nevajag pakļaut šādai iekonservēšanai. Tie paliks tāpat. Šis varētu būt pat pēdējais rīts šeit, es to jūtu. Tad nu būs ko atcerēties, arī to, kā pēc tam tās vairākas stundas līdz šim mirklim vienkārši gulēju un skatījos pa logu uz balkona margām, uz baložiem. Viņu manevriem, pagriezieniem un startiem ar spārnu plīkšķināšanu. Uz balodi, kas sēž uz margas, tad strauji krīt lejā un pazūd lidojumā. Mincīšus vienīgi neredzu, kaut kāds trešais vai ceturtais stāvs tomēr ir par augstu, tad būtu jāpieceļas un jāiet vērot tuvāk logam. Nekur nepiecēlos, gulēju vien tālāk, dzirdamībās zonā Rush - 2112 esot. Un neatceros, kad pēdējo reizi būtu no rīta gultā tēju dzēris...
Tagad mazliet parakstīt šo un to, ar domu par zinātniskumu, kas tā īsti nepadodas un jānodod tur kaut kad, liekas tik tālu, bet tomēr...tūlīt jau būs. Pēc tam prom uz mājām (ne MĀJĀM, bet nu jau aizvien vairāk...), svinēt māsas dzimšanas dienu. Tā padzirdēju, ka būšot arī mammas draudzenes, brr, jāslēpjas...:D Viņu nekādās pļāpas var iedauzīt visādus cilvēciskos līdzsvarus, nez kā būtu, ja es pēkšņi ierosinātu parunāt par..hmm, nu kādu īstu kaut ko. Paskatītos kā uz dīvainu un turpinātu apspriest, kurš kuru noprecējis pēdējā gada laikā un cauri. Klusē, bērns, klusē...