Atcerējos, ka tajā dienā, kad biju aizgājis uz AB dambi palasīt Murakami, sēžot zem koka un kad no tās peldošās galerijas, vai nu kas tā ir, skanēja White Stripes un Johny Cash, redzēju māti ar mazu meitiņu, kura vēzēja rokas kā spārnus un sauca - "ātrāk, mamm, ātrāk, kustini rokas, mēs aizlidosim, mēs aizlidosim". Vai arī tas bija kādā citā dienā... Uz brīdi bija sajūta, ka esmu nonācis kādā filmā par šo dzīvi.