es jau kaut kad šeit rakstīju stāstu par brīnišķīgu puķi, kuru man pirms desmit gadiem uzdāvināja mārketings un kuru es nevarēju ciest ne acu galā, fikuss kaut kāds debīls, tāds kā krūms, kā koks, lapas bālas, zari sausi, var redzēt, ka mīlestība dāvināšanas etapā izpalikusi. tā nu es, pārbaudot versiju, ka puķe taču jūt, visu šo gadu laikā cītīgi mēģināju viņu nonāvēt ar domu spēku, jo vienkārši nelaistīt likās pārāk nežēlīgi. viņa nīkuļoja, lapas bira, slima paskata kārkls, likās nu jau drīz, pavisam drīz, vēl mazliet palicis.. un tad pēc visu šo gadu uzcītīga eksperimenta mēģināt kādu nonāvēt ar domu spēku, es aizgāju dekrētā savā vietā atstājot cilvēku, kurš visticamāk sadirstu visu, ko arī veiksmīgi bija izdarījis, sākot ar manām orhidejām un beidzot ar kafijas aparātu, monitoru un sulu spiedi, izņemot vienu lietu (man patīk viņu saukt par lietu) - to stulbo nožēlojamo lakstu, kurš ir pārstādīts milzīgā podā, izaudzis divreiz lielāks un sadzinis brangas lapas! visi mani rīti, kad ejot viņam garām es klusām nosaku - labrīt, es tevi nemīlu - ir kaķim zem astes, visi naidīgie acu skatieni un nevērīgā izturēšanās, viss ir jāsāk no gala!

Comments

March 2024

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31      
Powered by Sviesta Ciba