pljeckas miskaste

es kad esmu bēdīga/domīga man izskatās dusmīga seja. es to ļoti labi zinu tāpēc neeju pie kolēģiem un nerādos nevienam acīs, sēžu pie sevis un kaut ko klusām bubinu, jo es arī tik pat labi zinu, ka tad kad es esmu bēdīga/domīga mani ir ļoti viegli nokaitināt, un es varu pateikt drausmīgi ļaunas lietas par jebkuru. un tad atliek uz brīdi iziet pie citiem un sākās diršana par to cik es dusmīga, ka es tikai pie sevis vien sēžu un vispār nerādos.. bļa kolēģi mīļie, es taču jūs gribu pasaudzēt, a jums vēl nav labi!