pljeckas miskaste

man kaut kā palika skumji, ka sākumā varēja rakstīt visu kas uz sirds, lamāties mātes vārdiem, aprakstīt visādus sev tuvus un ne tik tuvus galvā slimus cilvēkus un pēc tam palika vieglāk, bet tagad jau daži sākuši lasīt kā izklaidi pie rīta kafijas, vēl dažiem pirksti paslīd, kas apzēžās pie mana datora un tad beigās mīļā miera labad apdirst nedrīkst vairs nevienu.. un kā tad lai cilvēks dzīvo?! :)