pljeckas miskaste

ka man patīk, kad citiem neveicas.. citreiz varu pat dienām ilgi kalt plāniņu, kā kādam ieriebt vai pateikt kādu vārdiņu un tad jūtos tik brīnišķīgi par to ka viņam ir sūdīgāk par mani, ka varu skriet pa puķainu pļavu un ķert taureņus.. kādu laiku neticamā kārtā jūtos normāli un pat sāku just līdzi, kad kādam drusku tuvākam neveicas.. varbūt tas tāpēc, ka neveicas tagad ļoti daudziem un vienkārši lielāka varbūtība uzrauties uz šīm žēlabainajām emocijām, bet fakts paliek fakts un sāku izjust cilvēcīgu žēlumu.. diemžēl kopš brīža, kad manī uzausušas šīs debīlās jūtas, sāku arī izjust, ka man aizķer mazo riebekļu dusmu izgāšana pār mani un baudas gūšana no tā.. laikam jau nav iespējams just žēlumu un ignorēt parazītu urķēšanu vienlaicīgi..