diena 8
rīts sākās ar - "labrīt, prieks tevi redzēt, dzirdēju, ka tev raibi gājis".. ak! mana mīļākā māsiņa no visām septiņām, kas pa šīm dienām bijusi, kura bija pirmajā dienā kad atbraucu. pie sevis nodomāju, ka man gan nav prieks, jo tas nozīmē, ka vēljoprojām esmu šeit, bet pēc brīža jau nopriecājos un sapratu, ka diena būs izdevusies. līdz brīdim, kad ievilkās visriebīgākā sanitāre, kas pa šīm dienām bijusi un nometa uz galda barības kasti. es pateicos, bet viņa neatbildējusi pagriezās un aizgāja. labs ir, lai iet mazgā vecos dupšus.
mana jaunā kolēģe, klusa, mierīga tante, arī pilna ar akmeņiem, bet pati tiek ar sevi galā, dažreiz pasmaida un pasaka kādu teikumu. šī ir vislabākā. pēc iepriekšējās, kura bija pārāk aktīva, man tieši ko tādu tagad vajadzēja.
ar ēšanu man šodien gāja grūti. tā kā es pēc beidzot uzstādītās diagnozes, šim redzu finišu, tad ēšana mani vairs neuztrauc un varu mēģināt dzīvību noturēt uz šķidrām lietām, bet arī no tām man psiholoģiski ir palicis bail. no rīta es atvēru kasti un apraudājos. astoto dienu tas pats ēdiens, no kura man atkal varētu sāpēt vēders. prātīgi izdzēru tumi un aizcirtu kasti. arī pirms pusdienām raudāju, skatos uz kartupeļu klīsteri un asaras birst, nekas tikai pāris reizes nolaizīšu un tad tikai buljonu. mana mēle un garšas kārpas laikam ir komā. man buljons likās tik sātīgs un sāļš kā nekad mūžā. vakariņām es izlūdzos proteīna kokteili, lai man nav jāmoka iekšā putra un tad visu nakti jāraustās. mans iesprūdušais akmens pagaidām ir paklausīgs un pāri man nedara, bet viņam patīk iztrakoties vēlāk vakarā tā ka ballīte vēl varētu būt priekšā.
un pats galvenais notikums, ar ko mani šodien var apsveikt esmu sasniegusi candy crush 7000 līmeni. es zinu esmu slims cilvēks, un man ir akmens, no kā draudzene teica, lai uztaisot smuku kuloniņu, kad dabūšot ārā.
rīts sākās ar - "labrīt, prieks tevi redzēt, dzirdēju, ka tev raibi gājis".. ak! mana mīļākā māsiņa no visām septiņām, kas pa šīm dienām bijusi, kura bija pirmajā dienā kad atbraucu. pie sevis nodomāju, ka man gan nav prieks, jo tas nozīmē, ka vēljoprojām esmu šeit, bet pēc brīža jau nopriecājos un sapratu, ka diena būs izdevusies. līdz brīdim, kad ievilkās visriebīgākā sanitāre, kas pa šīm dienām bijusi un nometa uz galda barības kasti. es pateicos, bet viņa neatbildējusi pagriezās un aizgāja. labs ir, lai iet mazgā vecos dupšus.
mana jaunā kolēģe, klusa, mierīga tante, arī pilna ar akmeņiem, bet pati tiek ar sevi galā, dažreiz pasmaida un pasaka kādu teikumu. šī ir vislabākā. pēc iepriekšējās, kura bija pārāk aktīva, man tieši ko tādu tagad vajadzēja.
ar ēšanu man šodien gāja grūti. tā kā es pēc beidzot uzstādītās diagnozes, šim redzu finišu, tad ēšana mani vairs neuztrauc un varu mēģināt dzīvību noturēt uz šķidrām lietām, bet arī no tām man psiholoģiski ir palicis bail. no rīta es atvēru kasti un apraudājos. astoto dienu tas pats ēdiens, no kura man atkal varētu sāpēt vēders. prātīgi izdzēru tumi un aizcirtu kasti. arī pirms pusdienām raudāju, skatos uz kartupeļu klīsteri un asaras birst, nekas tikai pāris reizes nolaizīšu un tad tikai buljonu. mana mēle un garšas kārpas laikam ir komā. man buljons likās tik sātīgs un sāļš kā nekad mūžā. vakariņām es izlūdzos proteīna kokteili, lai man nav jāmoka iekšā putra un tad visu nakti jāraustās. mans iesprūdušais akmens pagaidām ir paklausīgs un pāri man nedara, bet viņam patīk iztrakoties vēlāk vakarā tā ka ballīte vēl varētu būt priekšā.
un pats galvenais notikums, ar ko mani šodien var apsveikt esmu sasniegusi candy crush 7000 līmeni. es zinu esmu slims cilvēks, un man ir akmens, no kā draudzene teica, lai uztaisot smuku kuloniņu, kad dabūšot ārā.