pljeckas miskaste

diena 1
es turējos līdz pēdējam, jo man jau bija bijusi pieredze ar slimnīcas uzņemšanu nakts vidū, kad tur ir pilns ar smirdīgiem bomžiem, bet divos naktī jau bija tik slikti, ka bija pofig par visu, un slimnīca likās īstā vieta, kur to pārdzīvot. iekrāmēja mani kaut kādā gultā, starp citām gultām, kuras vienu no otras šķir tikai aizkariņš. es uzreiz novērtēju, ka blakus gultām pa apakšu zem aizkariņa var redzēt glītas sieviešu kurpītes un zābaciņus, aleluja būs miers un arī nesmirdēs nekas aiz "sienas". bet mani prieki bija īsi, kad kukū tante pa labi sāka dauzīt aizkaru un mēģināt man ko sabļaut. vēl viņa bļāva uz apkalpojošajiem maļčikiem un pa telefonu, kad viņai kāds zvanīja. beigās visas pasaules ignorēta viņa sāka savā nodabā lupināt un šmakstināt iekšā kaut kādas tabletes, kuru iepakojumus meta zem manas gultas. tad mani izveda koridorī, jo aptrūkās vietas, nu i labi, jo man jau vairs nekas nesāpēja, bija tikai jāsagaida ārsts un jāizlūdzas uz mājām. viņai, paldies dievam, bija cits plāns. kad pēc piecām stundām atnāca manas analīzes, un usg rezultāti, viņa man laipni piedāvāja mājās nebraukt, jo viss ir slikti, nē viss ir ļoti ļoti slikti, kā viņa pati sevi palaboja. kas par nakti!
uzveda uz nodaļu. beidzot dabūju nedaudz pagulēt. un tad nāca pusdienas. jooopcik. man iešķiebta šķidrā diēta, kas mani pat iepriecina, jo jebkurš ēdiens man asociējas ar sāpēm. bet nu šis kartupeļa klīsteris bija kas grandiozs, neticu, ka kaut kas tik pretīgs var būt veselīgs.
covid dēļ es nevaru satikt vīru un bērnus, šī dēļ es ik pa laikam raudu, bet tad mēģinu sevi apmānīt ar domu, ka šis laiks ir domāts man un tikai man, bez pusaudžu problēmām un puzlīšu likšanas brīžos, kad nu galīgi esmu sevi izsmēlusi.
vakarā man tika atsūtītas mantas, tad es jau sajutos kā cilvēks ar svaigu drēbi un televizora opcijām. ja neskaita, ka visu laiku sāp galva, es vienu brīdi pat sajutos laimīga.

diena 2
paldies dievam, jau iet uz beigām. padjoms bija pussešos - termometrs, zālītes, guļam tālāk. no rīta manai kolēģei (vecais tantuks pamperā, ar kuru dalām palātu) atnesa poļe čudjes kasti (tā mēs iesaucām slimnīcas putuplasta pārtikas kastes ar meiteni, kuru bijām vienā istabiņā dzemdību namā, jo to atverot pārsteigums bija vienmēr) tātad šorīt kolēģei atnesa, bet man ne. sēžu, gaidu, nesaprotu. palika sevis žēl, atkal apraudājos. saņēmos, aizgāju uzprasījos un viss ok, kaut kā biju paskrējusi garām, bet tad es viņu atvēru - un tur, jooooopcik lielāks nekā par kartupeļa klīsteri - auzu putra uz ūdens bāzes un krūzītē auzu tumes ūdens, tāds biezs kā tapešu līme. patiešām, šito varēja arī aizmirst atnest.
pēc tam vēl uznāca pāris sevis žēlošanas momenti, jo atkal ir sākušās sāpes un joprojām nenormāli gribas mājās. un tad jau atkal jāēd.. kamēr es atkal sūcu savu kartupeļa klīsteri, tikmēr kolēģe man pretī močī iekšā pamatīgu sutinātu vistas kāju, kura gardi smaržo pa visu palātu, atkal apraudos, bet saprotu, ka šķidrā pārtika pagaidām ir mans glābiņš. pagājušajā nedēļa ar bērniem saderējām, ka šogad nometīšu līdz gada beigām piecīti, man liekas, ka tas notiks jau šonedēļ :)
vēl es līdz galam nesaprotu, kāpēc šeit podi ir tik augstu, sēdi un kājas nav pie zemes, bet vējā plīvo, galīgi nav ērti.
es šeit bieži iemiegu. šodien mani pamodināja smaka, kolēģes vistas stilbs bija mērojis pilnu apli un gaidīja sanitāru.. ak jā šeit viss ir moderni, ventilācija un tā, logus atvērt nav iespējams, atkal apraudos. guļu un sapņoju par ausmeņa kebabu ar jelapenjo un skrējienu pāris apļus pa rajonu.