pljeckas miskaste

man vienu brīdi bija sajūta, ka es metīšu pie malas. es nevarēju saņemties neko uzrakstīt, un arī pati skola sāka rādīties sapņos vairāk nekā vajadzētu, lai veselīgs cilvēks neaizietu ar putniem. toties tagad, kad es beidzot piebeidzu ļaunāko no darbiem, man kaut kā atlaida.. vispār man ir sajūta, ka es nekad īsti pirms tam neesmu mācījusies.. nez ko es darīju, kad iestājos bakalauros?! nebūtu tik daudz burājusi, gan tagad atcerētos, bet nu labi, lai tas paliek tur kur tas bija, tur bija vēl daudz visādu pretīgu lietu un cilvēku, kurus labāk nekustināt! un tagad, kad visas manas mazās draudzenītes pēc bakaulaura mēģina iebraukt, ko darīt tālāk, es droši varu teikt, ka nafig nevajag.. vajag iet tad kad gribās, un tad arī no sūda var izspiest pīrādziņu, nevis piecos no rīta pālī pēc kārtējā burvīgā vakara ar pāris debīliķiem, bliezt augšā bakalaura darbu!

man nepatika pārāk košie tiltiņi, tā zaļā krāsa varēja būt drusku ne tik spilgta, nu drīzāk tāda kā govs sūda krāsā.. kad viņš slīd lejā jau uz pieminētā zaļā tiltiņa, tad viņš noslīd ātrāk nekā ekrāna bilde, un es nemaz neredzu kad viņam jālec nost un uz kuru pusi, jo viņš jau ir izbraucis ārā no ekrāna.. nu un beigās es tur sapisos ar tiltiņiem, sanāca ka vazājos pa apli un kad apnika tad patvaļīgi uzkritu uz mietiem un noasiņoju līdz sasodītai nāvei.. bet man patika, es lepojos ar tevi ;)