pljeckas miskaste

nu beidzot man ir tā sajūta, kuru gaidīju jau nedēļu - ka kāds ir izrāvis manu sirdi, uzspļāvis un palaidis, lai skrienu tālāk..
un ko man tagad darīt?! apbrīnoju cilvēkus, kuri priecājas par taureņiem vēderā, kuru dienas tāpat ir skaitītas, apmaiņā pret ģimeni un bērniem.. beidzot saprotu, kas ir dzīves patiesā vērtība.. mācēt pretoties kaut kam īslaicīgam, lai nodzīvotu dzīvi pienācīgi ar atbildības sajūtu.. bija tāds mazs princis, kurš labāk par visiem saprata, ka viņa nejaukā puķe ir tikai viena tāda un, lai cik nejauka viņa bija, tomēr tā bija vienīgā tāda pasaulē, un ka nudien cilvēkam ir JĀBŪT atbildīgam par to, ko viņš pieradina........ pārējais vienkārši drusku pavelk uz gļēvuma pazīmi!

ceru, ka neaizskaršu kāda jūtas ar zagšanu, bet man tik ļoti iepatikās viena keksa komentārs atbildei uz kādas duras stāstu par vasaras romānu, pamata izsišanu zem kājām, kūleņiem vēderā un vēl kaut kādu huiņu, ka atļaušos šo komentāru pārpublicēt, lai viņš vienmēr man atrastos zināmā vietiņā un kā pierādījums tam, ka visi vīrieši tomēr nav mīkstie:

"Čakenē jāpastāv un būs katru dienu mazs vasaras romāniņš. Zibsni var sajust rozetē saliekot uz īso, būs emocijas, un neaizmirstamas sajūtas. Pamats zem kājām lieliski zūd uz vecu māju šīfera jumta. Atliek baudīt mirkli un dalīties, nekādu saistību tikai sajūtas."

nu re un atkal jūtos lieliski, saprotu ka dievam tāpat kā boldrikam vienmēr ir kāds viltīgs plāns :)