pljeckas miskaste

nu beidzot man ir tā sajūta, kuru gaidīju jau nedēļu - ka kāds ir izrāvis manu sirdi, uzspļāvis un palaidis, lai skrienu tālāk..
un ko man tagad darīt?! apbrīnoju cilvēkus, kuri priecājas par taureņiem vēderā, kuru dienas tāpat ir skaitītas, apmaiņā pret ģimeni un bērniem.. beidzot saprotu, kas ir dzīves patiesā vērtība.. mācēt pretoties kaut kam īslaicīgam, lai nodzīvotu dzīvi pienācīgi ar atbildības sajūtu.. bija tāds mazs princis, kurš labāk par visiem saprata, ka viņa nejaukā puķe ir tikai viena tāda un, lai cik nejauka viņa bija, tomēr tā bija vienīgā tāda pasaulē, un ka nudien cilvēkam ir JĀBŪT atbildīgam par to, ko viņš pieradina........ pārējais vienkārši drusku pavelk uz gļēvuma pazīmi!