pleeka - January 19th, 2014 [entries|archive|friends|userinfo]
pleeka

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

January 19th, 2014

nauda, maajas, panika, kūniņa [Jan. 19th, 2014|12:43 am]
Mana siltaa vietinja te, iespeejams, peec dazhaam nedeeljaam buus jaapamet. Ne lirisku iemeslu deelj gan. Inshallah. Dienvidamerika atkal pazibēja. Apvienojumaa ar varbūt Manu ceļojot un tad varbūt uz Argentīnas sufistu centru/iem. Vaļāju tagad šo domu pa apziņu un zemapziņu.
Sanjeemos stresot un tad paelpoju dzilju, ka veel ir laiks. Un ka ir tak' arii nauda. Vairaak nekaa domaats, pie tam.
Un ja arii, ne, tad centos sev atgaadinaat, ka tak' atnaaks viss kam jaatnaak, ka buus viss man labi.
"The gist of the money delusion is not having money per se but the fact that you easily start thinking there’s not enough of it" tomi astikainen
Nu sho un ieprieksheejo teikumu veel liidz kaula smadzeneem aizdabuut.
Taa lai stress ir mobilizējošs, ne traucējošs (yeaah, un man vispār ir LV tausiņvaloda kompī. Jāpierod alt klikšņināt. Vismaz šobrīd var 'i' augšējā rindā spiest, labajā malā. pfu, jocīgi)
vēl tik apgūt vai ļaut sev to iemācīties/darīt.

Par islāmu uzrakstīšu citreiz. Kaut kad. Kad saņemšos vai un vairāk sagremojusi būšu.
linkpost comment

svārki (knapi) līdz/pāri celītim [Jan. 19th, 2014|01:08 am]
Te jauka bija diena - saule(!!!) un +12 (un piecēlos astoņos ne divos, jo aizgāju gulēt ne pie/pēc saules lēkta)
nopriecājos, ka gana silts, lai var uzvilkt citus svārkus. Pilnīgi pieklājīgus latviešu standartiem. Nu tā, ka gandrīz vai parāk (gadus atpakaļ domāju, ka nu vai nu mini vai tāds kārtīgs maxi (tb gari līdz potītēm vismaz).
Te man krāsa tāda 'neierasta'. Plus attiecīgu valodu zināšanas un nezināšanas bilance. Mana galva un, domājams, arī sajūtas (intuīcija, enerģija jušana, sauciet kā tīk un der. I vēl svārki dažus centimentrus pakāpās, ka bija no malas/spogulī skatot jāprāto, ir vai nav zem meteļa vēl kas mugurā.
Rezultāts: pirmie soļi teju palēkdamies ar platu vai klusu smaidu uz sejas. Pēc pirmajiem pretīmnācējiem uz ielas pleci uzrāvās, galva ieravās. Svārkus centos nervozi uz leju raustīt. Sajutos un visu ceļu jutos kā ne līdz galam piedienīgi ģērbta skolniece, kas blandās apkart stundu laikā, kad būtu kārtīgi jasēž solā un jāmācās, apvienojojumā/mijoties ar postpadomju ar ķermeni pelnošas (nu, ne uz reiz prostitūta varbūt) sievietes, kas negrib, kurai kauns/negrib būt atpklāta par to, kā pelna.
Šajā vietā (pilsēta un droši vien arī valstī) uz ielas tāda garuma brunčos vairs es ne-e. Nē, nē, nē.
Labi, ka vien min 10-15 bij' jāiet. Un atpakaļ ceļā vīrietis pavadīja. Un uzsēju hipiju lakatu - viena ar pusi kāju bija nosegta. I štrunts, ka izlēcoši un pamanāmi. Vismaz apģērbta sajutos
Tā, lūk, dzīvojam.
linkpost comment

sagremot [Jan. 19th, 2014|10:57 am]
runājos joprojām ar sevi tā po žizņi bonusā jau esošajam gremošanas procesam. Vakarnakt nakts vidū (uz rīta pusi) ierādās divas TĀS kurām es baidījos līdzināties vakardien smukajos (un īsajos. kas nebija nemaz tik īsi) svārkos). 
Tā nu sagadījās, ka vajadzēja palikties. Viņām pie mums. 
Tā nu gadījās, ka es prātā sludinu, ka viņas ir decent. Un ka vispār visi te decent un man nav par ko greizsirdību mētām vai dusmoties. Mums vēl vakara čalošana, diskusijas (nu tāds mini strīds). Bet nu tā kopumā gala beigās foršs vakars. 
Viņas ierodas. Valsts  īpatnību dēļ piekrītu doties viņas lejā sagaidīt. I gultu saklāju. I vispār viena no viņām ir patiesi jauks cilēks. (lasi: man viņa patīk. Taču tā pa čelovočiski, ne po polu). Man gala beigās ir prieks par ciemiņiem.
Ņēmos sagadīt viņas, padzert tēju un buenas noches ben (es - turciski). A sanāca kā sanāca. Nu tā teju jau pa klasisko līdz rīta gaiļiem un pēc.
Jā, biju skaļāka un bravūrīgaka. Iemesli kāpēc tā man nepatīk un biedē un ir tāds mērens sitiens zem jostas vietas manam ego. A bet vairāk es nesapratu. Kā rezultātā sāku cepties. Tiesa gan, ne skaļi.
Man tā kā kaut ko skaidroja, bet es ne līdz galam neiebraucu vai arī negribēju iebraukt. Un man nepatika, ka (kur gan jau arī kāda daļa ego dabūju) tas viss notika viņu (to ciemiņu priekšā).
Tad vēl kaut kur pa starpu zemme, ka viņam mani vajag tikai mierīgu vai neitrālu. Nemierīga nederu. 

Dziļa ieelpa un kārtīgi izpīpēt starp ego un savām patiesi veselīgajām robežām un kas galu galā tajās dažās stundās notika. 
Un vēl saņemties runāt par to visu ar viņu. Neierauties kaktiņā griezt vēnas/zobus. Vairāk gan grieztu zobus bet nebūtu dūša teikt.
Tagad kasu dūšu un veselo saprātu
linkpost comment

navigation
[ viewing | January 19th, 2014 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]