| attiecības pēc kalendāra |
[Aug. 3rd, 2013|01:51 am] |
tiku brīva no 'saviem' bērniem, taču vēl ir arī viņa bērni, ar kuriem tagad ir iekritis atvaļinājums, kas ir, protams, brīnišķīgi viņiem un es esmu par Viņu priecīga.
taču rīt viņš agri celsies, lai ietu uz aptieku (bērns kāju pārsita). Un man - garas nakts, un lēna rīta vietā, ja gribu vairāk laika ar viņu pavadīt (lasi: ķert katru pieejamo mirkli) vajadzētu ar viņu kopā iet. Aptieka un vēl tur kas, taču to var arī saukt par kopigu pastaigu. pozitīvi skatoties uz dzīvi un šī brīža iespējām.
saliku kopā savu darba grafiku, ar viņa 9-5 darbu (8-6 laikam būtu precīzāk), nedēļas nogales, bērni (viņa) ir pie viņa un kad nav. Un še ku re ku! Sanāca tomēr vesels viens vakars, kad man ir brīvs un viņam nav ne bērnu, ne darbs nākamajā rītā, t.i., iespējamība dzirdēt frāzi °man tagad jāiet gulēt° varētu būt mazāka.
jā un tomēr, cilvēks manāmā miega stadijā masēja man pēdas kamēr es (nevis 'mēs') filmu skatījos, un nupat sasprauda ausu aizbāžņus, lai es šo varētu uzklabināt un filmu līdz galam noskatīties. Izskatās, ka ausis aizbāza labprātīgi un pavisam harmoniski un mierīgi noskaņots.
vēl atmest paniku, ka man nebūs ko darīt esot šai pilsētā viņa jaunajā dzīvoklī, kas vairs nav aiz sienas. bet tā ir panika, ar ne pārāk lielu un patiesi vēra ņemamu racionālu pamatu
hau! esmu runājusi |
|
|
| mati ceļas stāvus |
[Aug. 3rd, 2013|10:46 pm] |
skaistu skaistais negaiss nāk, tumšas mākoņi virs galvas, pamale jau nopietni zibeņo, vienā debespusē kalni ietīti zilganā gaismā, ūdens siltāks par gaisu, teju piens.
negaiss ir teju klāt un ķermenis pats sāk vieglākos, slaidākos vēzienos un tik pēc laika klābēja sauc visus no ūdens āra. taču iekšā sajūta, ja atpakaļ negrieztos tagad, tad iespertu nevis soli pēc tam kad esmu no ūdens āra, bet gan ūdenī. Un varbūt niršana nostrādātu, taču varbūt arī ne. Un nebija ne laiks, ne vieta eksperimentēt vai es pēc zibens trāpījuma iegūtu gaišreģes spējas vai tomēr izceptos.
izkāpju krastā, zibens pusmetru no manis nenospīd.
viņš paskatās uz manu galvu, ieplešs acis un saka, vajag iet. un tagad.
paejam zem jumta. un tad stāsta, ka man mati (slapji) jau cēlās gaisā no statiskās elektrības, kur zibenim sazemēties mekējot |
|
|