| mati ceļas stāvus |
Aug. 3rd, 2013|10:46 pm |
skaistu skaistais negaiss nāk, tumšas mākoņi virs galvas, pamale jau nopietni zibeņo, vienā debespusē kalni ietīti zilganā gaismā, ūdens siltāks par gaisu, teju piens.
negaiss ir teju klāt un ķermenis pats sāk vieglākos, slaidākos vēzienos un tik pēc laika klābēja sauc visus no ūdens āra. taču iekšā sajūta, ja atpakaļ negrieztos tagad, tad iespertu nevis soli pēc tam kad esmu no ūdens āra, bet gan ūdenī. Un varbūt niršana nostrādātu, taču varbūt arī ne. Un nebija ne laiks, ne vieta eksperimentēt vai es pēc zibens trāpījuma iegūtu gaišreģes spējas vai tomēr izceptos.
izkāpju krastā, zibens pusmetru no manis nenospīd.
viņš paskatās uz manu galvu, ieplešs acis un saka, vajag iet. un tagad.
paejam zem jumta. un tad stāsta, ka man mati (slapji) jau cēlās gaisā no statiskās elektrības, kur zibenim sazemēties mekējot |
|