| |
[Nov. 9th, 2010|12:52 am] |
šausmīgi priecājos, ka šitā šodien Viņam uzrakstīju:
sveiks,
paldies, man iet labi. pamazām kratu nost visus pagātnes rēgus (tb žokļus jeb manā gadījumā nagus kārtoju), tā kā drīz domājams varētu pat sanākt nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem un pašai personīgi sev nedarīt pāri.
latvijas nr gan vairs tikpat kā nelietoju.
Mīļš tu man esi un tu to zini, bet, ja nav galīgi dzīvības un nāves jautājums jautā lūdzu palīgā kādam citam. Kaut vai Ryanair vai lēto aviokompāniju domubiedru grupā draugos, ja nenāk prāta citas idejas.
Turies,
X
šamais visu laiku nekādas ziņas, ne kaut kādas normālas atbildes uz to ka iet un tad še ku re ku sms, ka kaa iet, kas jauns, ko tur neko un vai nevar MUMS (visticamāk ka vinja čoms, kuru ciest nevaru) palīdzēt ar biļešu pasūtīšanu. grūti man viņam ir atteikt, gribās labi lai ir, bet arī sirds sāp, patiesībā nežēlīgi. Un nav ko sevi mocīt un beigt vienreiz atkārtot pagātnes modeļus.
zinu, ka gan jau tik un ar visu ūber maigo atbildi, tik un tā par kaut ko norūks, nolamāsies un diez vai kaut ko sapratīs. Un vispār varu derēt, ka viņš to rakstīja dzēruma, neticu, ka spēj ar mani normāli skaidrā prātā runāt. Nu vai arī viņam galīgi sūdīgi iet. ehh, nez. bet nu vienalga par sevi priecājos |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2010|10:23 pm] |
dusmojos tā, ka pilnīgi žokļi sažmiedzas. uz vecākiem par to ko darīja un nedarīja. un tas pat nav ar prātu, bet 'no iekšām'. tā ka ir kaut kāda stīga, par tā it kā nav ne jausmas. un tad uzkāpj, da kaut pieskarās un es vnk saplīstu. burtiski. šodien biju pie refleksoloģes, uz to brīdi ok, bet nu jau atkal. tā ka pilnīgi sāp.
un kreisai rokai nav tvēriena. nevaru lāga ūdens glāzi rokās noturēt. refleksaloģe teica, ka tas varot būt tāpēc, ka ir kaut kas ļoti uzņemts uz sevi, bet ir par smagu un esmu tajā iekrampējusies. Skaidri nezinu, kas tas ir, bet varbūt, ka arī zinu, bet negribu zināt.
ir smagi, bet būs labāk. un patiesībā JAU ir labi, jo šķetinu visu šito sviestu ārā un laižu prom |
|
|