| |
[Nov. 8th, 2010|02:01 am] |
kaut káds locīgs dvēseles un pašas stāvoklis. atkal liela doma par ko grib un ko negribu. šodien izdomāju, ka nevajag uzgrābties un pašai ar zobiem un nagiem turēties pie tādiem, no kuriem ir visas šūniņas nodreb un vnk kūst un tai pat laika galva sāp un sirds varētu lūst, ja vien tas būtu tehniski iespējams. Tagad tikai skaidrāk jānoformulē ko es gribu, jo atkārtot, ka ne to un šito pēc kādas tur metodes nevaig, jo atkārto negatīvo un Dievs, Visuma enerģija vai vēl kas nu tur ir neuztver vārdu ne.
Es te čīkstu, tvikstu un uzprasos uz seksu, bet laikam ne tur te šoreiz lieta. Nu vismaz ne tā lielā, nopietnā. Pa žizņi vai kā lai pareizāk pasaka būtu vienreiz jātiek galā ar to ko sev pievelku, ko izvēlos un galu galā kam simtreizes noticu un esmu gatava vēl noticēt. It kā jau skaisti, ka ir kāds kas notic arī tadam, kur pat vairs pats lāga netic, vai tādam, kuram tā noticēšana ir ļoti vajadzīga, lai notiktu/spētu paveikt ko būtisku labāk, skaistāk, īstāk. A kurš pateiks to robežu kad šitam vaig noticēt un šitam neticēt?! Joprojām jūtos stipri bezspēciga tb pārāk pozitīva realitātei, lai pati sev pateiktu, lūk te nav jēgas. Nevajag šitam ticēt. Es pat sērijveida slepkavā pieļauju varētu saķerties un teju par visiem simt likties naktī gulēt ticot, ka man viņš neko neizdarīs un ka nevienu vairs nežmiegs.
Jā un savukārt ar kārtīgiem cilvēkiem man redzies ir garlaicīgi. Te bonusā, ir tikai ziemeļbrieži un tagad doties kaut ko šausmīgi izmisīgi iepazīties būs stulbi un noželojami un ja vēl piedomā, ka to ko speciāli meklē un gaida tikai tāpēc vien, ka meklē un gaida nenotiks, tad..... ir vnk viens liels dziļš un grūš' ehhhhhh
nu jaa un lai pati neaizmirstu, ja divus vienīgos kurus pagaidām esmu, ja pieņem, ka mīlējusi laiku pa laikām domās nosaucu pirmā mīļvardiņā vai sapnī redzu otra izskatā, bet cilvēks ir tas pirmais. vai vispār nezini, par kuru no viņiem īsti sapņoju. Turklāt visos gadījumos sapnī esmu it kā kopā ar viņiem, bet ir kaut kādas beigās šaizes, sāpes, dusmas un tomēr tiek tverts katrs mirklis. Tak ne jau ka esmu mazohiste.
Sadzirdīt, izdrāzt un samīļot mani tagad vajadzētu. Bet visvairāk laikam pēdējo un tad otro un tad atkal pēdējo |
|
|