|
Nov. 9th, 2010|10:23 pm |
dusmojos tā, ka pilnīgi žokļi sažmiedzas. uz vecākiem par to ko darīja un nedarīja. un tas pat nav ar prātu, bet 'no iekšām'. tā ka ir kaut kāda stīga, par tā it kā nav ne jausmas. un tad uzkāpj, da kaut pieskarās un es vnk saplīstu. burtiski. šodien biju pie refleksoloģes, uz to brīdi ok, bet nu jau atkal. tā ka pilnīgi sāp.
un kreisai rokai nav tvēriena. nevaru lāga ūdens glāzi rokās noturēt. refleksaloģe teica, ka tas varot būt tāpēc, ka ir kaut kas ļoti uzņemts uz sevi, bet ir par smagu un esmu tajā iekrampējusies. Skaidri nezinu, kas tas ir, bet varbūt, ka arī zinu, bet negribu zināt.
ir smagi, bet būs labāk. un patiesībā JAU ir labi, jo šķetinu visu šito sviestu ārā un laižu prom |
|