| |
[Oct. 9th, 2010|12:54 am] |
sanaak, ka esmu maajas ieradusies tagad. sajuutas es pat nezinu kaadas. gandriiz taa kaa nolemtiiba biku. bet vajadzetu but forshi. vismaz viljviediigi, ja ne citaadi
huj vinj zin |
|
|
| |
[Oct. 9th, 2010|10:52 am] |
sajūta ir kā mājās. ar plus zīmi:)
kas to būtu domājis, ka varētu end up Somijā. Manīs gan uz cik ilgu laiku, bet nu, jā, tik un tā. Pēc augusta braukšanas likās, nu na ši tik nesabiedriski cilvēki, kas neko vairāk par sporta apģērbu nevelk. Pastu vadā ar ko līdzīgu bērnu ratiņiem. :) Ar bez maz busiņiem vai vismaz "tantuku" ratiņiem uz prāmja uzpildās ar igauņu alkoholu. Sievietes, no kurām staro 0 seksapīla. Nekādu skaisto rudens jaku vai kur nu vēl augstpapēžu apavu. Ritīgi kārtīgi ģimenes cilvēki, kas vakarā sasēžas ap kamīnu dzīvojamā istabā - no sākuma tas ritīgi smacēja.
Tagad dzīve ir gaišākās krāsās, jo ir jau diezgan aptuvens plāns, kad kas kur brauks ciemos, kur esmu pati jau pa šo nedēļu saaicināta, līdz ar to ir drusku mierīgāk, ka varbūt nebūs gluži ar ziemeļbriežiem jārunā un ballītes jātaisa.
Atrasts arī veids kā satikt sociālizēties gribošus somus - vaig iet uz bāru vai nogrābt kādu citu brīdi, kad viņi ir iereibuši. Drusku nožēlojami, bet tomēr kaut kas. Un ir arī vieglāk tādā ziņā, ka māsīcas draugi visnotaļ grib komunicēt ar mani, so arī tas makes easier veidot cilvēku tīklu šeit. Šķiet, ka būs labi. Patiesībā pat ZINU, kas būs labi. |
|
|
| cita es? |
[Oct. 9th, 2010|11:30 pm] |
mirklīti atpakaļ paskatījos lejas spogulī un konstatēju, ka mati izskatās daudz brūnāki nekā bija, kad pēdējo reizi spogulī skatījos - daudz brūnāki, gandrīz kastaņtoni cauri sita. Un acis zaļas. Ne tādas zaļas-zaļas, bet tādas brūni, pelēki, zaļas bik gandrīz dzeltenu/oranžu cauri sit. Un esmu pie pilna saprāta. Vismaz tā šķiet.
Kādas stundas atpakaļ jau likos gulēt, miegs nāk, bet kaut kāds nemiers iekšā. Galā beigās konstatēju, ka daudzie iespaidi, piedzīvotais neļauj gulēt un liek smadzenēm domāt par nevar saprast ko. Vispār tā sajūta tagad būtu it ka man tagad būtu sešdesmit, septiņdesmit. Tāda nodzīvota mūža sajūta. Ja jau tagad ir tā, tad kas būs, kad tiešām būs tie 60? Tad laikam sapratīšu kāpēc ir atmiņas zudumi - informācija pa daudz, smadzenes/nervi nespēj to visu uzkrāt/izturēt |
|
|