| cita es? |
Oct. 9th, 2010|11:30 pm |
mirklīti atpakaļ paskatījos lejas spogulī un konstatēju, ka mati izskatās daudz brūnāki nekā bija, kad pēdējo reizi spogulī skatījos - daudz brūnāki, gandrīz kastaņtoni cauri sita. Un acis zaļas. Ne tādas zaļas-zaļas, bet tādas brūni, pelēki, zaļas bik gandrīz dzeltenu/oranžu cauri sit. Un esmu pie pilna saprāta. Vismaz tā šķiet.
Kādas stundas atpakaļ jau likos gulēt, miegs nāk, bet kaut kāds nemiers iekšā. Galā beigās konstatēju, ka daudzie iespaidi, piedzīvotais neļauj gulēt un liek smadzenēm domāt par nevar saprast ko. Vispār tā sajūta tagad būtu it ka man tagad būtu sešdesmit, septiņdesmit. Tāda nodzīvota mūža sajūta. Ja jau tagad ir tā, tad kas būs, kad tiešām būs tie 60? Tad laikam sapratīšu kāpēc ir atmiņas zudumi - informācija pa daudz, smadzenes/nervi nespēj to visu uzkrāt/izturēt |
|