| |
[Oct. 10th, 2010|10:46 pm] |
|
es reāli vairs nezinu kā dzīvot |
|
|
| ha! ka piedzerties tagad |
[Oct. 10th, 2010|11:59 pm] |
atbraucu dzīvot uz šejienu, domāju viss būs forši. tagad es vairs tā nedomāju.iemesls - māsīcas vīrs.
no sākuma likā ritīgi foršs un interesants cilvēks. nu man vairs tā neliekas. pret mani viņš it kā tiešā tekstā neko neizrāda un šķiet, ka pat tam visam pat nav nekāda sakara ar mani. bet es redzu, kas notiek. sāp sirds, ka viņi (māsīca ar vīru) īsti nesatiek un, ja nebūtu bērnu šķirtos vai pat iespējams to jau būtu izdarījuši, ja situācija būtu tāda kā tagad. bet nu ok ne par to ir stāsts un ne par to man tagad tāda katastrofa.
es negribu blakus ikdienā dzīvot ar stulbiem cilvēkiem, ja ir tāda izvēle un man izvēle ir. es neesmu te iesprostota, ja vien pati sevi neiesprostošu.
viņš ir gudrs un inteliģents un arī labs cilvēks, bet tas kā viņš risina problēmas, tas kā izgrūž savas emocijas. ok manā klātbūtnē viņš eksplodējis nav. bet redzēt tāpāt var, kad cilvēks iekšā ir sacepies, ka norok nevis risina problēmas un ka tās pēc tam izgāžas ne pa tēmu uz citu. un par mani arī ir sajūta, ja viņam vēl nesēdētu tā, ka esmu svešs cilvēks, sajūta iekšā, tad kādā brīdī arī pateiktu kādu biezāku vārdu.pats rada sev problēmas ar tādu pasaules uztveri. nepārāk forši tādām blakus atrasties.
un tad vakarā runāju ar māsīcu un viņa pateica, ka viņš ir no tiem, kas mēdz dusmās sienas dauzīt. tad man viss pārtrūka momentā. bez kaut kādiem komentāriem vairs. negribu ar tādu cilvēku zem viena jumta.
it kā varētu vēl mēģināt kaut ko ar viņu runāt - bet nav garantija, ka man nepateiks, kur durvis. un pēc idejas tā nav mana darīšana, taču, ja tas man rada diskomfortu, tad ir gan. tas trakākais laikam ir tā lielā iespēja, ka nekādas pārmaiņas nav lāga iespējamas. pa daudz tāda uztvere ielaista un cilvēks nespēj pats sev acīs paskatīties taa dziļi un pa īsto.
parasti no tādiem cilvēkiem centos izvairīties - uzturēties vien tādu cilvēku klātbūtnē vien neilgu brīdi, ja citādi nekā. tāpēc pat vecākus apciemoju tikai dažas dienas mēnesī kaut reāli iespēja būtu bez maz katru weekendu.
nezinu ko darīt, jo gatavojusies te biju palikt ziemu un tā visādi citādi man te patīk. it kā ir varianti ko varētu atrast kur dzīvot, ēst, no kurienes ienākumus. bet atkal nav skaidru droshu vai par visām varītēm gribu palikt somijā, turklāt vēl ne pa visam ne ļoti lētā valstī. uz Latviju arī ar nokārtu degunu un atpakaļ pie turienes ikdienas nebraukšo.
so kur lai dodās, ko lai dara. |
|
|