13 Marts 2024 @ 17:57
 
Kas varētu būt MIF? kaut kāds fonds, kas darbojās 2005. gadā vismaz Latvijā. kultūras jomā, iespējams.
 
 
13 Marts 2024 @ 13:56
 
Ak jā, kamēr psihenē gaidīju, lai tiktu pēc atzinumiem, ka deru zemessardzei.
Blakus esošā vate pierakstījās uz atzinumiem, lai atbrīvotos no nepieciešamības runāt latviski.
Tāpēc arī viņi ir tur, kur viņi ir, zemākajā līmenī.
 
 
13 Marts 2024 @ 13:15
Nianses  
Jau kādu ilgāku laiku jūtos "iestrēdzis". Ir dusmas, izmisums, bezspēcība. Liekas, ka "nekas nesanāk". Bet tajā pat laikā kaut kur apziņas nostūrī ir blāva atziņa, ka nav gluži tā, ka nekas nesanāk. Jā, ir grūti, bet es turpinu dzīvot, turpinu funkcionēt. Ļoti iespējams, ka šajā grūtajā periodā es esmu pat audzis un attīstījies. Bet... vienalga neapmierinātība. Un tā no dienas uz dienu. Šodien man pielēca, kur varētu slēpties problēmas cēlonis. Nav jau tā, ka man nekas nesanāktu. Atslēga ir niansē, ka "nesanāk tā, kā es gribētu".

Protams, tā ir iedomu un mana ego problēma, kas pati par sevi nav īpašs. Bet man visu sarežģī tas, ka jau no pašiem pirmsākumiem esmu meklējis mieru un drošības sajūtu apziņā, ka es spēju tikt galā ar situācijām, ka dzīvoju saskaņā ar realitāti un apkārtējiem cilvēkiem. Visu laiku nepieciešamība sevi apliecināt, pierādīt, ka spēju. Pierādīt, ka esmu piederīgs. Un protams, vēl pāri visam ir bijis mans ideālisms, ka "teorētiski jebkas ir iespējams". Un teorētiski man būtu jāspēj jebko. Līdz ar to katrā reizē, kad nesanāk, tad uzreiz nāk reakcija, ka, pirmkārt, es kaut ko daru nepareizi. Spožums un posts ar tiem ideāliem. Kā jau ar daudzām lietām dzīvē.
 
 
11 Marts 2024 @ 14:31
 
Iesniedzu pēdējos nepieciešamos dokumentus zemessardzē. Tagad jātur īkšķīši, lai tiktu.
 
 
09 Marts 2024 @ 20:21
Piepisās man nelaime aka "labdaris"  
Uz ielas grasos kāpt uz riteņa, lai vestu piegādi, kad man klāt pienāk vīrietis un prasa, cik var nopelnīt. Es atbildu, ka sūdīgi. Nosaucu konkrētus piemērus. "Bet kāpēc nemeklē valsts (?) darbu?" Atbildu, ka nevaru atrast. Jūtu, ka man sāk nākt virsū stress un dusmas."Kāda Tev profesija?" Neatbildu un sēžosuz riteņa, lai brauktu prom. "Es jau tev piedāvātu darbu, bet tu jau nesaki savu arodu." (Ķipa, es esmu vainīgs). Braucot prom, nosaku: "programmētājs". Tik dzirdu: "es varētu piedāvāt..." Jā, kā tad. Pat ja reāli piedāvātu ko piemērotu, neietu pie tāda cilvēka strādāt.

Nezinu, varbūt jāiemācās saņemties un uzreiz jāsūta tādus tipus ratā.
 
 
07 Marts 2024 @ 10:10
 
Zvanīšanās un rakstīāšana laikam atmaksājās. It kā linki dabūti, varēšu piedalīties tajās mācībās. Bet nu tā man mācība uz priekšdienām.