mīļā, es vēlētos sastapt kādu, kas no sirds liktu trīsēt sīk-sīkos smaidos, kas piešķirtu manai pasaulei nozīmi.
man slāpst, dārgā, un debesi aizklāj sakaltušie koku zari. manā mežā kā stalti monumenti stāv mani izkaltušie stumbri. tiem varētu piedēvēt dažādas īpašības, tai skaitā arī trauslumu, bet tas neuztrauc mani, sabīni, kad guļu cietajā, sausajā zālē un vēroju tumšo mākoņu paslēpes. tie ir tikai zari, te ir tikai mežš, un es esmu tikai sabīne. tikai sabīne. tik pat sausa, cik mana neglītā valstība.