šodien biju pie zobārsta. nekad pie viņas vairs neiešu. viņa sazāģēja manas smaganas tā, ka ar mēli varu sajust ādas kārtas, kuras ripinās nost abās zobu pusēs. vēl viņa pārplēsa abus manas mutes kaktiņus un lūpu vienā vietā. un vēl viņa visu laiku man pieprasa būt izlēmīgai, es varēju atbildēt tikai ar: laikam; es nezinu; varbūt; nu... jā. jā, nu vismaz viņa visu procesu paskaidro bet fui. es nevaru ciest, ka visu dienu sūrst vaigs un spļauju asinis. nevaru pat košļeni pakošļāt. es jau ilgi ciešos pie viņas, jo mātei viņa patīk. nekad vairs.

šodien iesāku gleznu divreiz un tāpat visu izdzēsu. laimīgi laiki!