pēdējā laikā aizvien biežāk sapņoju, ka dažādas paziņas man kliedz, ka esmu neglīta. un, gribot negribot, tādi sapņi stipri ietekmē. ik reizi, kad es uz viņiem paskatos, man liekas, ka viņi to ir darījuši pa īstam, un es prātā viņus nolamāju. es nespēju paiet garām spogulim - nē! - man obligāti ir jāieskatās un jāsāk pētīt visas tās PRETĪGĀS nepilnības.. kā man skauž skaistie cilvēki. daba visus cilvēkus rada skaistus. es vienkārši esmu sevi sabojājusi. visas datoru padarīšanas ir tikai sekmējušas to, kas man uz acīm sēž. esmu tik stulba, stulba.. visu ķermeni esmu pieblīvējusi ar slinkumu un kāri pēc kumosiem. un seju, kura fotogrāfijās izskatās mierīga.. seju es sabojāju ar amizantajām sejas izteiksmēm.

un ko, kārtējo reizi es par to uztraucos? man jau diezgan māte ir teikusi, ka es visiem krītu uz nerviem. jā, rīkojies, sabīn, rīkojies! ja tas būtu tik vienkārši, es jau sen būtu mērķus sasniegusi. bet es taču necenšos. es taču īstenībā to negribu, jo nekas nenotiek. es vienkārši esmu slinka un nevēlos liekas piepūles, vai ne?


es visu ienīstu :)