un kādreiz, kādreiz es vēlētos dzīvot tieši šādi! mesties piedzīvojumos, kaut nelielos, un nedomāt par rītdienu. nedomāt par pienākumiem (tie paši pienāk laikus), un līgoties savas kvadras cilvēkos, līdz mēle sāk mežģīties un mani līdz ar nogurumu pārņem nespēja izrunāt vārdus. bez muļķīgiem telefon zvaniem, kas atgādinātu par īstenības nesakārtotību un uzkrautu nenoveļamu vainas apziņu, tādējādi izbojājot visu prieku, kas dienā būtu radies. nē! piekāst to visu!

Garastāvoklis: māte parīzē