daudz ko vairs negribu. bet aizvien, tāpat, esmu pārliecināta par to, ka mana dvēsele ir ļoti, ļoti netīra, ļauna.
reizēm - nē - visai bieži, sarunājoties ar tuviem vai tīriem cilvēkiem, kas tajā brīdī atdod visu manām ausīm, izklāsta visu, man pārņem milzu smeldze, jo es redzu, cik viņi, šie cilvēki, ir iekšēji cēli un brīnišķīgi, cik viņi ir dziļi un apskaužami, un cik ļoti es nevaru atrast vārdus, ar kuriem komunicēt vienā domu vilnī.. jo es vienkārši tā nedomāju! es nedomāju tik cēli un labi, manā pasaulē viss ir samaitāts - un, kas nav, - par to vienkārši izliekos, jo GRIBU to apmānu, GRIBU lai viss ir ideāli un neliekos ne zinis par realitāti, jo ir apnikuši tie mazie pagrūdieni, iekrītu atpakaļ lielajā, plašajā, netīrajā bedrē. tur jau pat nevar vairs vilties, tik vērot čūskas. un tas viss ir tik skumji! un man skauž, un liekas, kad... kad kaut kas manī mainīsies... bet tad manu prātu šķērso doma, ka varbūt es esmu pārāk naiva, un atkal turos pretī redzēt.