un to visu varētu vienkārši ņemt un nedarīt, un tā vietā darīt ko produktīvu

es - ienīstu - to - ka - es - mūžīgi - izdomāju - tā sauktās, assumptions. mamma tā parasti par mani saka. man liekas, ka visu jau zinu. vai arī no otrās puses - man liekas, ka es visu esmu spējīga saprast, ja to vispārinu. tāpēc galvā katrai situācijai obligāti jāizdomā 1000000 varbūtības, līdz pavisam pazūd spēja nojaust, kura ir īstā patiesība.


tāpēc es turpinu lasīt annas rīsas grāmatas un jūsmot par lestata personību, iet gelznot, ēst zemes, sauļoties, tikties ar cilvēkiem, klausīties mūziku. bet reizēm arī tas nepalīdz. droši vien runāšana par to arī nepalīdz. ja es to neteiktu, ka tā daru, tad droši vien tas nenotiktu - jo cilvēki to no manis negaidītu? reizē - kur lai liek savu uztraukumu, ja ne ar vārdiem to spļaut projām?