tikko pamodos. sapņoju par the end of life as we know it- mēdijos (kurus nepētu, tāpēc dzirdēju baumu līmenī) paziņoja, ka būs stiprs sniegs, pēc tā sekos meteorīts un visa planēta ies bojā. sniga kaitīgs gliter-sniegs. tāds kristālisks, un pa dīvainām formācijām. bija jāpārceļas uz pamestām ēkām, jo reizē ar meteorītu (kad tas beidzot pienāca) īstenībā atlidoja citplanētieši, tādi gari un pēc formas kā ielas ceļa zīmju cilvēki (pilnībā apģērbti ar kaut kādu vienas krāsas virsmu), kuri pamazām darīja cilvēkiem galu. naudai zuda vērtība, jo reti kurš cilvēks varēja strādāt. bija ļoti grūti pārvietoties dēļ sniega. beigās arī uzzināju no kaut kādiem speciālistiem, ka sniegs tiešām kaitīgs un pamazām noindē. ar savu "ģimeni" (nenosakāmiem cilvēkiem, kuri šajā sapnī bija ģimenes lomā) iedzīvojāmies vienā pamestā divstāvu mājā, kurai vēl bija jālabo jumts un jāzin kur dabūt nez kādu materiālu. veikalos konkrētas lietas ļoti ātri izpirka. ja biji gatavs maksāt, tev par dažu latu summu ļoti daudz ko deva, jo citi cilvēki zaga. jāglābjās no sniega. tur kādu gadu nodzīvojām, līdz nokrita meteorīts. pēc tam visi vīrieši sajuka prātā - viņi spēja domāt tikai pēc noteiktām frāzēm, sekojot citplanētiešu norādēm. citplanētiēši ieviesa modarnās tehnoloģijas. cilvēce turpināja slēpties/dzīvot. es iemācijos lietot konkrētās frāzes, formulēt vārdus tā, ka uz ielas zīmēm, lai manas domas spētu vispār uzvtvert. bet beigās mūs tā pat nolaupīja, kaut kā gadījos pa ceļam kādas misijas komandā, kuru pēc tam taisījās "apbalvot" citplanētieši. nez kāpēc galvenajā zālē visu vadīja ojārs. izrādijās, ka citplanētieši (tā bija pirmā reālā saskarsme ar viņiem, pirms tam viss, viss bija tikai kopējo baumu un baiļu līmenī) bija izvēlējušies ka šie "apbalvotie" cilvēki labi palīdzēs viņu reproduktīvajai sistēmai, un katra persona kā mācēs palīdzēs (obligāti) izdēt 600 olu. tā paziņoja ojārs. un tajā brīdī es iedraudzējos ar citplanētiešiem un nodomāju, ka nemaz nav tik traki, tik nabaga pārējie cilvēki, kurus pamazām iznīdē.