kā jau jebkuram, kurš no intensīvas mākslas skolas pāriet uz mākslas akadēmiju, mani sāk māt šaubas par to, kāda ir jēga no labām, izkoptām prasmēm. kam tas ir vajadzīgs... varbūt "lielajā pasaulē", bet, ja līdz tam spējas regulāri netrennēs, tik kripatas no tā vēlāk būs palikušas. un kāda jēga no tā visa tagad. es daru. es māku. es lieku citiem studentiem justies slikti un nemākulīgi tur, kur nevienam "augstākam" cilvēkam (vai tie būtu vecāki cilvēki vai pasniedzēji, vai vienkārši tie, kuri labi māk) īsti nevajag manas super spējas un pie pakaļas, vai tev sanāk vai nē (man arī pliki komplimenti neko daudz nenozīmē. man patik, ja cilvēki redz manas spējas un tad mani IESAISTA kaut kur). un tad nu ko. svarīgākajos uzdevumos un priekšmetos man neļauj izpaust savas spējas, varbūt gudri, jo tad uz tām vien brauktu cauri, neko jaunu neapgūstot. bet nu galīgi. pat pasniedzēji pret manu konstruktīvo domāšanu radošajā procesā ir tādi: jūs uzreiz jau sevi noliekat! MELI. man tas nesāp. man vienkārši besij laukā darīt nesmuki vai bezjēdzīgi, un es izanalizēšu visu, lai panāktu man pieņemamu rezultātu.

neko jaunu neesmu izsecinājusi, īstenībā.