cik dīvaini ir elpot. es paskatos uz leju, vērodama savas krūtis viegli cilājoties augšup un tad izelpojot. Nāsīs ieplūst svaigs, auksts gaiss, kas mijās ar ābolu saldskābo smaržu. savādi izdomāties, bet es taču esmu dzīva! atbalstot visu savu svaru pret krēslu, es jūtu sēdekli, tad galdu, kur atspiežu elkoņus, un beidzot pirkstus, kas viegli knibinās gar klaviatūru.

es esmu dzīva, un
man
salst
pirkst,
nu jau lipīgi un slapji no ābola, kura vairs nav. tagad gaidu, cik ilgs laiks paies, līdz es atkal pieradīšu un aizmirsīšu, ka es esmu.

mani emoticoni nestrādā, kā vajag.