kā jau paredzams, mani ir piemeklējusi tā saucamā "impostor sindrome",
kas nozīmē, ka drillēju tālāk, bet ar to pašvērtējumu vēl mazāk, nu tā, iet uz mazumu.
nu tad izdomāju, ka vnk atlaidīšu, un būs pofig par visu, uz kādu laiciņu, vismaz tik ilgi cik varēšu to noturēt. parasti mani neapmierinātu tāds pašu-gaslightings, bet es lūk jau sev iestāstīju, ka tāda domāšana ir sava veida meditācija, jo..
man arī vajag kkad atlaist. apnicis sevi iztērēt uzreiz kā atgūta kaut kripatiņa spēka. neviens jau man neliek tā sevi spiest, bet reizēm aizmirstu, ka nav jau visu laiku jāspiežās. reizēm tas ir ļoti noderīgi, taču nav jau vienmēr man tā sevi jāizpumpē, atkal un atkal, bez apstājas.
un reizēm jāaizmirst telefons mājās... jo tāpēc vien, ka esmu sabiedrībā un atgūstu kaut bišķīt komunikācijas spēku, nenozīmē, ka man ir jāatbild uz 7 neatbildētām koncerttūres, drag vai citu producēšanas aspektu ziņām. nu aaaaaaa.