Ziniet, kā ir? Ir tā, ka katra diena man ir kā mizīga cīņa - viss rada satraukumu.
Taču neskatoties uz to, es turpinu darboties neatladīgā režīmā, konstanti strādājot ar sevis pārvarēšanu. Un lielākoties arī pārvarot sevi, un veicot visus dzīvei nepieciešamos uzdevumus, un pat vairāk. Bet bāc, tas satraukums ir milzīgs. Un ja reizēm kāds to ierauga, laikam izskatās, ka man ir ļoti bail. Man tā liekas, jo cilvēki ieragot mani visādi mēģina kaut ko izmainīt, vai iesaistīties, vai novākt, vai.. es nezinu.
Taču.. man nav bail būt bail. Varbūt tas ir tas no malas nesaprotamākais?

Kā nekā.. baidīties diemžēl man ir tik pat ikdienišķi, kā elpot gaisu. Kā cilvēks, tiku veidots, uzaugot konstantās bailēs no vistuvākā tuvinieka, jo nebija atsķirības, vai daru labi, vai slikti, vai kaut ko daru, vai nedaru, es nedrīkstēju nevarēt (pārvarēt savas bailes). Citādāk mamma mani agresīvi aizvilka uz vannasistabu, aizvēra durvis un burtiski iedzina stūrī un sita, sita, sita.. Lielākoties pa gurniem un ciskām, bet arī pa augšdelmiem, kur drēbes nosedz, lai citi neredzētu zilumus. Es nedrīstēju taisīt skaņas (raudāt), bet to grūti nedarīt tādā situācijā. Par to arī sita stiprāk, ja raudāju. Es nedrīkstēju kliegt, runāt pretī, bet kliegt reālus faktus (par netaisnību kā visneloģiskāko rīcību) šķita vienīgais, uz ko spēju būt neatlaidīga, neskatoties uz to, ka nebija neviens, kam to dzirdēt. Vienu reizi es sāku arī mēģināt aizstāvēties, mēģinot ar rokām bloķēt sitienus, gandrīz kā sist pretī, taču tas bija ĻOTI nepatīkami. Es tik ļoti esmu NEgribējusi būt tāda, kā mana pāri darītāja. Taču lai vai kā, es nedrīkstēju nevarēt (pārvarēt savas baildes). Nu, un tā sita ilgu, ilgu laiku arī tad, kad man bija 21. Es mēģināju "psiholoģiski" cīnīties pretī, mēģinot būt cik vien labai un nevainīgai, cik iespējams, lai gan mamma ir daudzreiz (mani sitot) uz mani kleigusi, ka žēlastība uz viņu nestrādā, un ka nebūs nekādas žēlastības. Brr, to es atceros arī no bērnības. Nu, bet sist 21 gadīgam īstenībā pieaugušajam cilvēkam arī ir traki. Tā tas turpinājās līdz es kaut kā dabūju to erasmus un aizbraucu uz Berlīni. Pēc tam es vairs neļāvu sev īsti tuvunāties, pa īstam. Vairs neļauju, joprojām.

Un visu to laiku no bērnības līdz pat šim laikam es meklēju problēmu cēloņus visur kur citur, jo savu tuvāko tuvinieku taču nevar vainot visā savā dzīves neapmierinātībā. Un arī, ja var vainot, ko nu? Atpakaļceļa jau nav.