Kad Tev cilvēks, kam esi uzticējies, izdara kaut kā pāri, pirmā reakcija ir šoks. Un neticība tam, kas notiek.
Parasti tādos brīžos es nespēju īsti noticēt tam, dodu tam laiku. Pierakstu savas sajūtas. Novēroju sevi un citus. Mēģinu saprast, kas notiek.
Parasti tas rezultējas tajā, ka viss ir tieši tā, kā tagad liekās: ka lēnītēm, lēnītēm pilnībā pazūd uzticība, un izveidojās skumjas, un tad pilnīgi dabiski no tā cilvēka atsvešinos. Parasti liekas, ka pat negribas neko teikt, jo uzticības laušana ir tik bēdīgs process. Un skumjas ieved klusumā.

Pēc tam, vēlāk, ilgu laiku vēlāk, gadu vēlāk, gadus vēlāk - ir laiks to sagremot. Tā vietā, lai tīšām mēģinātu mulsinošo uzticības laušanu saprast, pārdomāšana it kā notiek pati no sevis. Domas it kā atrisinās pašas no sevis. Visbiežāk tad ir dusmas, divejādas : dusmas pret sevi, ka esmu ļāvusies (atkal) tikt apmuļķotai, un, protams, dusmas par pāri darījumu.