agrāk tā nebija. 

izmaņas notika lēnītēm. 

ļoti daudzas "normālas" lietas bija jāvēro apkārtējos cilvēkos, jāizmēģina, un tā jāpiedzīvo, jo mana iekšējā dzīve bija ļoti neveselīga, un es nesapratu, kāpēc ir basic lietas, kuras nemāku redzēt tā, kā citi cilvēki. ne-veselīgumu radīja esamība, kas bija konstanti pakļauta emocionālai manipulācijai, no agra vecuma, no vistuvākā cilvēka manā pasaulē. tas ir tikai saprotams, ka tāds cilvēks izaug citādāks, jo visa dzīvā radība deep down vēlās izdzīvot, un lai to darītu, izpēta un atrod kā izdzīvot.

ps. katru tagadnes brīdi cilvēks ir "gatavs" tāds, kāds ir.