bļāviens tas jau ir nopietni; mamma gribēja "vienkārši ienākt pie manis" (tā it kā nekas nebūtu noticis mūsu starpā..), zvanīja pa tel un durvīm. es neko no viņas negribu, man nevajag viņas ļaunumu. es turu savu nostāju, savu robežu. ja viņa var apvārdot visu, ko mīlu, man viņu nevajag. bet tā ir ļoti bezpalīdzīga sajūta, kad kāds tev tā dzenās pakaļ. kam vispār šādā gadījumā var zvanīt, lai sevi aizsargātu? jo mēs būtu strīdējušās līdz asarām un gan jau viņa arī man iesistu, ja šādi sakāpies. viņai pat ir dzīvokļa atslēga, bet par laimi aizskrēju uzlikt uz durvīm ķēdi.. vājprāts, tas ir kā murgā!!!! un ko, ja viņa sestdien atnāks uz koncertu, jo viņa zin, ka tur es būšu? pēc kā es izskatītos, ja es palūgtu viņai iet prom? un vai viņa vispār klausītu? un kā pēc tam es vispār spētu uzstāties, ja gribēšu ieritināties kamolā un pazust?