Man ir tāds skatiens, ka, otrroreiz atgriežoties pie caurspîdīgām lēcām, cilvēks man prasa, vai man nav krāsainās lēcas. "Tev tāds skatiens..". Pirmoreiz Somijā tas likās tā, it kā kāds uztvertu acu iepriekšējo krāsaino ēnu, pagātni. Šī vakara kontekstā tas šķiet ļoti dīvaini.. Atkal manas īstās acis tik spēcīgas, ka nevar man piederēt?

To drink and feast - it is not a solution. It saddens me. Something.. to say no to.