Ak pasaulīt

Labi: Trešdien koncertēju, skaņas sistēma bija sūdīga, tāpēc slāņainās skaņas iznāca kā viens liels garšs neatšķirams troksnis, bet vokāls - kaut kas arī ar mikrofona ķeramību nebija kārtībā, nogrieztas augšais, lai vai kā pultī grozīju. Tāpēc nācās kliegt, kaut arī biju sagatavojusi ēterisku setlisti. Visā mudžeklī - biju izdomājusi lietot jaunu vjošanas programmu, kurā man parādīja kā rīkoties tikai tajā vakarā. Biju ļoti satraukusies, neizmantoju skanošos priekšmetus, kurus biju paredzejusi iepīt performancē... turklāt manas pozitīvās izjūtas pret "muzikālo labvēli" ir krietni mainījušās, viņš liekas tāds lame, garlaicīgs, uzmanīgs, vērojošs - visi viņa "are you ok?" uzdzen man ļoti lielu "IM NOT OKAY BUT I WONT TELL YOU", jeb manī rodas virpulis, kas prasa palīdzību, bet nav jau kas palīdz. Ai. Tizlības. Man likās, ka visi ir šokā un ar mani vairs negribēs pazīt pēc koncerta, bet tomēr, nu jau piektais cilvēks teicis, ka patika. Priecīgi, bet nofilmēto materiālu joprojām nevaru noskatīties - ne vairāk par dažām sekundēm. Protams, tie ir sīkumi.

Vakar vjoju pasākumā, sānāca labi, atnāca.. V., es ļoti gaidīju, bet nevarēju ne vārdu pateikt. Joprojām jūtos vainīga, bet jūtos tā, ka nevar saprast neko, it kā. Tad pēc viņa aiziešanas L. izdomāja spēlēt atriebas spēli, "lipa" man klāt, nu man nebija pacietības un aizgāju prom nesagaidot beigas, neatvadoties no draugiem.

Šodien apzīmēju māsu, māsas draudzeni, mammu, sevi ar hennu. Mamma teica ka man vajag taisīt tirdzinos galdiņu, jo man tik ātri sanāk. Es piekrītu.

Tagad mājās, ceru, ka aiziešu uz trenniņu šovakar, ir tik daudz izstādes "jāapmeklē"...


ps. visu laiku mentāi nodarbojos ar skates darbiem nākamajā nedēļā, kur vairāk būtu jāiegūlda fiziskais darbs, jo doma jau sen skaidra.