katru reizi, kad esmu vismaz nedēļu bez viņas, katru reizi domāju, kaut viņa pazustu. diezgan neveselīga doma. man ir viņai jāpasaka, kaut kā tas viss, kaut kā, lai mēs joprojām spētu kontaktēties (jo viņa nekur netaisās pazust), kaut kā, lai viņa nesāktu atkal mētāties ar priekšmetiem, emocijām vai velns vien zin ko citu. Vai arī man atkal jābūt vēsai. kā man riebjas noslēpumi, kā man riebjas cilvēki, kuri domā, ka mēs esam kopā - viņai tad rodas visādas idejas
. man atkal jāturas pie mana "NĒ".