Esmu slimnīcā.

Tā ir roze

Mammas rūpes par mani izpaužās ar ļoti lielu nokavējumu, un pēc tam piespiedu kārtā uzspieztas, jo viņuprāt ir pēdējais brīdis, lai gan es jau jūtos tā, ka viņa to sen ir nokavējusi un var iet rūpēties par tomātiem, kaķiem un logiem.
Tā viņa zvana zvana zvana runā runā runā neklausās neklausās neklausās un atbrauc te ar puskabaci, zilu krepapīru, pūdera krītu, manas omes māsu telefonā, strīdās ar apsargiem, velk mani uz citiem slimnīcas stāviem, lai pustumsā varētu istāstīt cik sarežģīti bija dabūt rokās tos cilvēkus jo viņiem tādas un tādas ģimenes problēmas, lai omes māsa man telefona austiņā klusām pie sevis noskaitītu tēvreizi pret rozi.

Vājprāts, kā es pēc tam izraudājos, un pateicu viņai to, ka nevaru izturēt, ka viņa ir tik aizņemta un nesāk domāt agrāk (jo viņa nemēdz domāt pēc kāda plāna), un vai tiešām viņai nevajadzētu atpūsties uz ko viņa atbildēja, ka viņa ir atbildīga par savu ģimeni, bērniem un māju, un reizēm atpūšās.


Depresija? Veseļoties?