Reizēm ir tik vientuļi, šajā animācijas workšopā ir tik garlaicīgi un grūti. Tik daudz turu sevī, ka nemaz negribas laist ārā vairāk. It kā esam daudz, it kā esam ilgi, bet kontakts man nav ar nevienu. Varbūt Dārtu. Atkal izrādās, ka es kādu agrāk esmu pazinusi, bet tagad neatceros. Mēs esam līdzīgas. Varbūt Viviannu. Nu, man ir prieks viņu beidzot iepazīt, lai gan neteiktu, ka viņu saprotu. Tad tā Agnese, tā ir ok. Un vietējā meitene Madara ir jauka. Gruzīņi arī ir ok. Man tikai nepatīk, ka apbārsta ar komplimentiem visu laiku, tad visu izmaksā, nes ēdienu un apvainojās viegli. Mums te ir traks režīms - bez brīvā laika - arī ballīte ir piespiedu kārtā. Šorīt skrēja cauri visu guļvietām un dzina uz sporta laukumu apļus skriet. Kas pēdējais - tam jādzied kamēr skrien. Nu kamõn. Tā jau 7. dienu.
Iešu bučot plūmes.
