Es jūtos ļoti bezcerīgi, ļoti slikti, un dulli reibinošā galva man arī nepatīk, jo ir grūti domāt. Mamma vaino vegānismu, es krītu histērijās, pieņēmos svarā un baidos no vīriešiem. Pati vainoju hormonālās zāles. Nākotnes plānu ir tik daudz, esmu sadomājusi miljoniem stratēģiju, kuras būtu jāuzcep. Tik žēl, ka es dzīvoju viena, un nevaru tā vienkārši atslābt. Dzīve vienatnē ir specifiska, tāda bez atbalsta pieturas punktiem.
Neviens nav bijis netaisns pret mani, tomēr ļoti deg atriebties, par jebko, jebkā.
Vajadzētu sportot.
Bet man ir dulla galva, dulla dulla bet joprojām domājošam galva, kurai laika izjûta nepiemît.