Šajā septītajā bezmiega stundā, ēdot griku porciju ar svaigu gurki, šampinjoniem un mārritkiem, un jau arī ikdienas vitamīnu devu, vēroju pirmās gaismas kaimińu logos un nāk doma par to, cik łoti es esmu iedzīvojusies šajā dzīvesveidā, un sentiments par neizpildītu vegānu nedēłu - bez alkohola, un cełoties ar sauli.

Putnińš Citronińš rušinās pa zariem, lapām.

Esam vientułi savā cīñā, pavisam vieni..

un tā pazuda sāpīga šokolādes tāfelīte! es jūtos tieši tik slikti!

turpināšu vaidu: tā bija tumšā porainā tāfēlīte, tāda pati, kadu uzdāvināju rīgas pantomīmai pēc izrādes, par divu dienu doto atmiņu traumu. Izrāde bija tik depresīva! Kā apciemotais mežaparks tajā vakarā tāpat! Kopš tā laika labi gulējusi neesmu, man ir tik nelabi. Šajā vakarā arī aizgāja divi bumbieri, seši mandarīni, banāns, un trīs sidri. Neskaitot visas zivju-pirkstiņu-ingvēra-baklažānu-olīvu-maizītes, skittles, biezpienu uc. Rīt.