lietu izdarīšanas daudzums pārsniedz reāli saplānojamo lietu daudzumu
dzīve PLŪST
mīlu.

viss trīs, un apskauju savu spilvenu no rīta. vienkārši vērpjas viss aiz mīļuma un saldās sajūsmas.
mēs esam bēdīgais trijstūris.
mūs nav.

man ir labākie, stulbākie draugi.
ko tik man nesaka
un pēc tam uzgriež muguru
vai arī aizgriežos es? lai sevi pataupītu?
reizēm man nav līdz galam skaidrs, vai tas ir aiz aizrautības ar esības mirklī tapušu brīnumu kurš reāli ir paredzēts lai, manuprāt, es gūtu mācību no tā, ka nedrīkstu (un sen sev apstiprinu) pieķerties. vai arī nav paredzēts pa visam nekā
tāpat kā es
un neplānoti/plānoti atgriezties

te ir divejādi.
bet asociatīvajai virknei ir vislielākā nozīme.
es varētu izdomāt kā situāciju uzlabot.
hah. vai ne.
bet klātbūtnē
ķert
un apvainot, ties
saskavot
bet samīļot

es vilcinu apziņu par brīdi, kad tas beigsies.
bet būtībā jau ir beidzies, jo eju uz jaunu sākumu. vai arī vienkāršu turpinājumu.
vai arī esmu aizmirsusi,
ka vajadzīgiem
esmu vajadzīga

intuitīvi vārdu saiknē nodēvētu par 'ģimeni'
bet kāpēc ir kas jādēvē?

kaut kāda loģika jau tajā visā ir, ka es paskatos visas savas "dream" modeles deviantartā kuras agrāk skatījos un vienkārši izskatos kā visas viņas?

daudzas lietas nekad neaizmirsīšu
pirmkārt,
:"tu vienkārši esi pielāgojusi standartā ciest. tu nemaz to nevēlies, bet tā ir kļuvusi par tavu defalta funkciju. reāli pohuj. dari sev."
otrkārt,
:"tu esi māksliniece. tu ievēro lietas, kuras citi cilvēki neievēro. kā lapas čalo. kā putni dzied. kā upe skalojās. tualetē."
treškārt,
:"šitāda tu man patīc"