vakar vakarā tieši piezvanīja draudzene, un norunājām ne pa tēmu vismaz stundu. sarunās ir tik forši. viss vienmēr iet uz priekšu. man ir kaut kāda problēma, ka vienatnē man domas iestrēgst. (tāpēc man visu laiku ir sev jāmelo, ka viss ir ok, savādak es iestrēgstu sliktajā domā) bet tad es koncentrējos uz elpošanu un, lai gan satraukums bija milzīgs, es laikam aizmigu, jo pamodos agri no rīta.
es turpmāk eju gulēt laicīgi
bet mani stresina vajadzība pēc ārsta. jo es neko no sevis nesaprotu. bet man vajag zināt kā rīkoties. točna sanāk, ka ziemā ar savām smagajām saaukstēšanām kaut kas saplīsa - jo tad man arī tās nervu problēmas sākās. ja tagad asinsanalīze liecina par iekaisumu, kas ir saprotams, jo reāli nejūtos labi visu laiku (vatīga sajūta + panic), bet protams labāk, nekā kad kaut kāds kofeīns ir manī. brrr.
mamma nedrīkst zināt, jo viņa neuzticās ārstiem, un grib pati visu ko darīt. bet šobrīd es gluži vienkārši nevaru paciest jebkādas neskaidrības. es nepanesu stresu. vispār.
mamma vakar zvanīja un (man sākās nenormāla 5 sek histērija) teica, ka man jāiet sarunāt savs psihiatrs. tā sieviete ir monstrs. viņa manī neklausās. man viņa riebjas. vienā telpā atrasties ar monstru un mammu (kura nav monstrs, bet mani stresina) būs tā, ka es par to šausmīgi satraucos.
TURKLĀT MAN JĀGAIDA 2 NEDĒĻAS
viss būs labi. sakiet man, ka viss būs labi. melus. lūdzu...

es parunāju ar meiteni kurai es zinu ka ir bijis tāpat un viss ir uz izdomāšanas pamata.
(viņai ir labāk tagad, es to redzu)