ir TĪK sasodīti forši draudzēties ar maksimu ar 3. loģiku
tīk sasodīti forši...
diena tik pilna, bāc
kā mums tas izdodās
un mēs dabūjam visu, ko vēlējāmies un vēl vairāk

labi, turpināšu par brīnišķīgi šodienu.
no rīta vārtījos, jo pēc vakardienas kuņģa sliktuma + diemžēl netikai KARSTalus jarmarkā + aukstums pantomīmā, nu, es no rīta nevarēju pagūlēt, jo tik ļoti sāpēja kakls un deguns ciet. paelpot nevarēja. pamodos 7.00 :D paspēju satikt mammu + sīkos, nomazgāju ģimenes trauku kaudzi vēl nesavākusies, palaidu tēti prom ātrāk.. tad ķēros pie ģimenes adventa kalendāra turpināšanas, tad sakravājos braucienam uz centru, tad izgriezu vēl burtiņus ikram, tad paēdu otrās brokastis, tad nokavēju tramvaju, tad atnācu mājās, nomainīju šalli un braucu ar nākamo. tad bija hesiteišon brīdis tramvajā - vai skriet drukāt, vai tiešām nodot nokavēto referātu vai labāk paslinkot, jo copy general laimīgā stunda tik pat kā nokavēta. pēdējā brīdī izlecu no tramvaja. soļoju ātri uz iestādi. ieejot uzreiz paprasīju, vai atlaid būs - šaubījās, paskatījās kases pulkstenī, tur bija 10:59, lol. tā nu man izdrukāja, tā nu es soļoju tālāk un izvilku savas uzlīmes, jo beidzot diena nav tik auksta. pielīmēju tik vienu uzlīmi, eju, man tantiņa uzbrūk, saka - KO JŪS TUR LĪMĒJAT!? PLĒS NOST! KO TU DARI! NEDRĪKST REKLĀMAS LĪMĒT! - es tik lēni eju viņai pretī, jo tāds virziens, pletu naivās acis un neizpratnē klusi nomurminu - tā nav reklāma.. - eju tālāk, tā laikam kaut ko vēl bļaustījās, līmēju vēl uzlīmes, tad aizsoļoju līdz akadēmijai, smejos par to, ka mana šitā dārgā jau nāk no otra sāna, tieši nokavējusi tik pat daudz, cik es. ha hā. šī tomēr mani pamana. sasveicināmies, salīdzinām plānus. eju nodot referātu, man piezvana meitene par paciņu, kuru gribēja no manis aizņemties, sarunāju, kur atstāt, atstātāju. turpinu referāta nodošanas gaitas. telpa ciet. zvanu pasniedzējam. parasti jaukais tonis tāds sarkastiski riebīgs, bet ko nu, pati jau esmu vainīga. daru kas darāms, un eju prom, eju uz nodaļu. tur kā parasti, sagaida, es novelku jaku, es uzvelku jaku, tad mēs abas dodamies uz bibliotēku, kur tantiņas šausminās par iepriekšējām dežurantēm, citas smaida, ka atkal esam klāt. vispār īpatnēja padarīšana, tā bibliotēka. kā no citas pasaules - daudziem gadiem atpakaļ. mēs ejam, grāmatas atliktas, ejam atrodam tik foršu galdu, kur lasītavā nomesties. krēsli tādi paši kā nodaļā :D nu ķiķinam cik vien klusi spējam. izvelkam datorus. sākam domāt ko darīt. cenšamies klusēt un strādāt - grūti, jo vienmēr gribas izpaust savu sajūsmu, bet kaut kā jau darbs aiziet. klib klib klib. taustiņi skan.
viņai ienāk prātā laba doma par to, kas vispār ir jādara - kas vispār jāraksta. mēs izveram. saprotu, ka viņai taisnība. abas gandarītas vispārinam tēmu. turpinam.
klib klib klib.
rūc vēders. ne jau man, šoreiz. domājam ko un kā, bet tad turpinam. klib klib klib. klib klib klib. tā līdz gandrīz 3iem, es pasaku, ka man pietiek. ceļamies, ejam. bibliotekāre uz mums tā smaida, ka gribas smieties, jo laime sejā tik atšķirīga no iepriekšējās dienas, tā it kā būtu beidzot redzējusi, ka jaunatne tomēr lasa. nezinu. bet viņa daudz smaidīja.
ejam meklēt pasniedzēja izslavēto kafejnīcu.
ejam meklēt kur ēst.
ejam ēst.
es izvēlos labāku omleti ever, es ļoti laimīga
mēs sākam atkal ķiķināt, nu it kā viņa kaut ko pa to starpu mācās, es cenšos netraucēt, bet mums tas vispār nav iespējams.
ejam uz nodaļu
mani satiek skolotājs un ziņo par man ēpastu aizsūtījis. tā tur izvelk žurnālu, kuru gribēja man parādīt. es nevaru atrauties, jo atkal manējie zvēri pa visurieni. cilvēki iet garām un komentē, es tik ķiķinu. atceros par ēpastu. eju skatītes. ne jau viena. viņa jau arī grib redzēt. pasniedzējs arī. nepacietīgs. es atveru. es gaidu. mēs visi gaidam. mēs abas sākam spiegt. mēs spiedzam un smejamies, mēs smejamies, pasniedzējs jau ļoti laimīgs. mēs nevaram apstāties. pētam visu pēc kārtas. viss liekas tik foršs. mums rodas ideja. nē, viņai rodas ideja. es pasaku, ka to jau gribu sen. izdomājam, ka vajag. vajag. vajag. un kā vēl vajag! izdomājam kā vajag. sākam jūsmot. es sāku rādīt idejas. mēs runājam. kaut kas iekrīt viņai acīs un viņa ieminās, ka grib tādu kleitu. es gar zemi. bet taisnība - piestāvētu gan. man liekas, ka es savus zvēriņus un lolitas un visu drīz būšu izplatījusi pa visurieni. pienāk cita meitene. sākam browsēt bodyline. visiem patīk. īstenībā pa to laiku gaidam pasniedzēju.
es uzzinu, ka mana kleita ir derīga, man derīga, man derīga
es pērku
tā tur blakus telpā atkal kaut ko zviedz
gawd mēs esam zvēru dārzs
atnāk, ieskrien laimīga.
mēs ejam. ejam uz biblioteku.
bibliotekā viņa ēd šokolādes batonu, zviedz (bez skaņas) par vīru, kurš vispār kopš rīta nav izkustējies, viņai pienāk ziņa, viņa raksta īsziņas un es šķirstu lapas, lai nedzird batoniņa skaņu. mēs smejamies. es rakstu. klik klik.
paskrien stundas nemanot, paskrien.
mēs ejam prom.
ejam
ejam
es aizeju, aizeju
aizeju
(meklēt tantei perfekto melno kleitu, ko apdrukāt ar tām pašām baltajām acīm, merry christmas inese :p :P) vazājos pa veikaliem, meklēju, domāju, meklēju, tad taisās ciet, soļoju mājās, eju garām pieturai un nodomāju, ka jābūt tramvajam man aiz muguras, ap stūri - taisnība, tas nobrauc, es uz viņu nepaspēju. soļoju. soļoju tālu. ieeju veikalā. daudz laika vēl jāgaida. nopērku mazkaloriju sieru un apelsīnus, un augļu tēju. sazvanu mammu, apvaicājos, vai ko vēl nopirkt vajadzēja. izeju ārā, gribu pakāpties uz kupenas un līmēt uzlīmi, sāku atlīmēt, pārdomāju. iekāpju tramvajā. stāvu un cenšos nedomāt par to, cik ļoti man slāpst. klausos mūziku - nē, drīzāk reitoju mūziku, jo nav pacietības iedziļināties, jo ļoti slāpst - reitoju dziesmas, kas pleierī. stāvu. braucu. cenšos nedomāt par apelsīniem, kas somā. braucu. nonāku mājās. mājās sasveicinos. sākam runāties ar mammu. dažādi tie dienas stāsti. beigās viņa aiziet priecīga. es solos nolikt katlu ar chilli-con-carne aukstumā pēc tam, lai nebojājās. pieēdos. priecīga. uztaisu milzīgu toveri tējas. izplānoju visu ko šovakar izdarīt. piesēžos pie datora, joka pēc atveru skaipu. tālāk es nestāstīšu.