ar katru dienu es sevi ienīstu vairāk un vairāk

ņemam no otrās puses. nemeklējam plāksterus. tēlojam, ka viss ir baigi foršiņi, ja. ok. uzreiz visi mani mīl. virspusēji, es arī. bet tas ir tikai tēls. tas - tas neliek ātrāk sadzīt. tā var, protams, cilvēkos darīt, lai neredz ŠO seju

un turpināt piekopt trauslos plāksterus. un censties nedusmoties, kad kāds nevērīgi viņus noplēš. viss ir baigi foršiņi, ok? vēlāk pati tiksi ar to galā. o.kē.

ar katru dienu es sevi ienīstu vairāk un vairāk. sekas. sekas. es nekad neapzinos cilvēkos sekas. cieņa. manī ir tik cieša, trausla vērību skala attiecībā pret pārējiem, ko es uzskatu par svarīgi savā rīcībā, ko nē. skolā cilvēki dusmojās un brīnās, ka es ik pēc brīža uztraucos, ka kāds ir apvainojies, mājās pat vienu teikumu nevaru pateikt, pirms kāds neapvainojās. kā tas nākās? es tiešām esmu tāds monstrs????



patēlojam vēl

jēziņ, cik man ir daudz seju...


nu tad pie lietas.
mājās strīdos ārprātīgi. vienīgais, ar ko varu saprasties, ir brālis. miera labad mēs visi pārējie strīdus norijam, bet neviens nevienu nesaprot. pieņem, ka viss ir pašsaprotami, pēc kādas nezināmas sistēmas, ka kāds cits ir gatavs kādu citu ieriebt, tā it kā tās būtu vienīgās intereses pasaulē. jā, arī šo es nesaprotu.
skolā iet grūti. es esmu apmaldījusies. drīz būs skates. šis punkts varētu būt tas mazākais, gluži tāpēc, ka līdz šim viss vienmēr galā ir ok.
ar ikru ir problēmas ar līgumiem. nevaru izsūtīt plakātu, nevaru visu izdarīt.
esmu šausmīgi neuzmanīga, un mani grauj tas, kā cilvēki, kuri man ir nozīmīgi, kā cilvēki uztver manus vārdus, manu dziļāko domu un nostāju zem tās.
un tāpēc man visu laiku nenormāli bail.
es baidos tik daudz, pirms kādu soli izsperu.
(atkal norijam. tēlojam, ka viss ir foršiņi.)
...
...
labi. atpakaļ pie problēmām. nesen satiku draudzenes brūtganu, un tas mani satricināja tik dziļi, tik smagi, jāatzīst, ka vēl nepārtraucu pārdzīvot. ne jau fakts, bet tas, ko viņš teica - jo viņam bija tik ļoti taisnība - tas, ka man acīm redzami trūkst drauga, partnera, atbalsta. ka esmu bērnišķīga un nepieredzējusi, naiva un stulba, īstenībā jau arī par to, ka es nievāju to, kas man no dabas dots, ka esmu pārāk nepašpārliecināta, pārāk stresaina, pārāk aizvērusies, ka es nelaižu nevienu sev klāt.
jā. jā, tā ir.
(atkal jānomierinās.)
...
...
nespēja sarunāties ar mammu, mulsumu, strīdus, nesapratni, mūžīgu (!!!) nesapratni, aizvainojumus - tas nepalīdz.
vispār, manas idejas arī ir sūds.
pie velna.
pie velna.
pie velna.

reizēm rītos pamodos tik modra, sevi apmānu, un brīnos par vakardienas garastāvokli. skolā sabiedrība ir ļoti laba. nekad tajā neviļos.
tad gribas izdzēst, aizmirst, tēlot, ka nekas nav bijis.
man īstenībā nepatīk redzēt savus pārdzīvojumu ierakstus.

kakīšiiiiiiiiiiiiiii